Ciniskuma apoloģēti jeb pozitīvisma kampaņa II

Priekšvēlēšanu laiks, protams, nāk ar savu loģiku, kurā spēka apliecinājums ir politisko konkurentu precīzs trāpījums. Melnās kampaņas kombinētas ar savstarpējiem apvainojumiem ir arī Latvijas priekšvēlēšanu laika ikdiena. Tiem, kam naudas un izdomas vairāk, līdz šim “džentelmeņa komplektā” ietilpa arī pozitīvisma kampaņa. Vakardienas LNT diskusija “Tautas deklarācija” iezīmē jaunu, kvalitatīvi nozīmīgu attīstības (degradācijas?) pakāpi Latvijas politiskajā kultūrā, kuras neatņemama sastāvdaļa ir priekšvēlēšanu kampaņa.   

Politisko partiju attieksmi pret kampaņu raksturo likuma prasību ievērošana un attieksme pret vēlētāju. Likumus par priekšvēlēšanu aģitāciju būtu jāievēro gan pēc burta, gan pēc gara. Pret vēlētājiem būtu jāizturas ar cieņu un ar viņu prātiem nebūtu jāmanipulē. Taisnība būs tiem, kas teiks, ka katra politiskā partija vairāk vai mazāk ir nogrēkojusies šo vienkāršo principu ievērošanā. Taču “Tautas deklarācijas” idejiskie tēvi cinismu, šķiet, akceptējuši par savu vērtību stūrakmeni. Lai arī priekšvēlēšanu aģitāciju likumu formālā puse tiek ievērota, nepārprotami skaidrs, ka mērķis (ko apliecina arī logo uz grīdas studijas centrā) ir masīvs faktiskās kampaņas naudas ieguldījums pēdējā nedēļā pirms vēlēšanu tēriņu uzskaites sākuma. Pie tam rafinētā veidā, radot sajūtu, ka tā nav ar partijām saistīta diskusija.  

Valsts, kas apgriezta ar kājām gaisā visai krāšņi tika atspoguļota arī diskusijas dalībnieku izvēlē. Cienījami sabiedrības pārstāvji pamīšus izkārtoti ar pozitīvisma kampaņas 2.sērijas dalībnieku, valsts krāpšanā apsūdzētu mēdiju īpašnieku, talantīgu galma reklāmistu – visnotaļ politiski angažētiem personāžiem.  

Baisās sajūtas diskusijas laikā radīja nevis politikai pietuvināto ļaužu klātbūtne vai priekšvēlēšanu kampaņas elementu izmantošana, kas būtu pus bēda. Pārsteidza manipulācijas vēriens un aukstais aprēķins. (AŠ)² kampaņas ieskandināšanai tika izmantotas reālu cilvēku nelaimes – par aizgājušo dēliņu sērojoša māte, ugunsgrēkā cietusī ģimene.

Ir robežas, kuras nepārkāpj. Kaut vai pašsaglabāšanās instinktu vadīti, kaut vai tādēļ, ka pēc tam vairs nav atgriešanās. Lai nesāpinātu cilvēkus, lai nevairotu naidu, lai nenograutu morālās un ētiskās vērtības. Lai nenodedzinātu tiltus, galu galā. Tas jāpatur prātā politiķiem, arī man un manas partijas biedriem. Jo pretējā gadījumā var gadīties tā, ka vinnējot vēlēšanas, mēs varam pazaudēt valsti.

Advertisements
This entry was posted in Blogi. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s